Neuzmanības dēļ es pazaudēju somu.
Pensijas aprēķina, ņemot vērā vidējo izpeļņu.
Jānis aizgāja pie ārsta, un tas noteica viņam nepareizu diagnozi.
Latvijā Ārzemju mākslas muzejs pašreiz nav tik populārs kā agrāk.
Tā kā tikai trešdaļa ložu ir pilnas, loterijas dalībnieki uztraucas.
Pēc negaisa un vētras mana kaimiņa māja palika bez elektrības.
Mūsu telpās nesmēķē.
Jāpasteidzas, vēlos uzspēt uz nākamo vilcienu.
Šodien ir ļoti auksts laiks.
Es jums noteikti atbildēšu šonedēļ.
Man ļoti patīk strādāt ar datoru.
Vakar mēs klausījāmies lekcijas uzņēmējdarbības vadībā.
Rīgā ir atvērts jauns lielveikals.
Cik, lūdzu, jāmaksā par pakalpojumu?
Man nav laika sagatavoties mācībām.
Šis krēms nav piemērots jutīgai ādai.
Sapulcē apsprieda šādus jautājumus.
Katrs uzņēmums vēlas atrast savu vietu.
Uzņēmumā pārdod garāžas vārtus un metāla durvis.
Pēdējās aptaujas liecina – trešdaļa jauniešu vasarās ceļo.
“Vai darbu pabeidzāt?” jautāja skolotāja. “Pēc dažām minūtēm beidzas stunda.”
“Vai visi vēlas doties pārgājienā?” jautāja tētis.
Regīna Ezera atzīst, ka “nekas nav tik lēts kā laiks – katrs to dabū par brīvu”.
“Viss iet bojā. Paliek tik – no gara. Kaut kāds nieks, kas tevi skaistu dara.”
Tautasdziesmas, starp citu, iekļaujas pasaules kultūras sistēmā.
Teika stāsta, ka saule, redz, sviedusi mēnesim ar sudraba akmentiņu.
Patiesība, šķiet, jāmeklē autores norādītajā virzienā, proti, latviešu senreliģijā Pasaules māte ir Māra.
Daudzās jo daudzās dainās Dieva dēli acīmredzot ir debesu spīdekļi.
Cilvēka dzīvē, pēc dzejnieka domām, pati nozīmīgākā ir mīlestība.
Mīlestība, viņaprāt, atdzīvina cilvēka dvēseli, dod motivāciju darbībai, pārvērš krāsās un smaržās visu pasauli.
“Ak, cik tālu ir tās mājas, kurp tu, mīla, dvēsli sauci, kurp tu, dvēsle, sapņu spārniem, gāju putnu ilgām trauci,” tā klusināti, smeldzīgi F.Bārda tēlo pretstatu starp reālo un iztēlē izloloto.
Stāstus par Latvijas upēm, protams, pienāktos sākt ar Daugavu.
Meitene nepacietīgi sauca: “Protu jau protu šo darbu!”
Uz eglēm krita sniegs – balts, balts sniegs.
Anekdote bija tik jocīga, ka jāsmejas gribot negribot.
Zēna roka jau nepacietīgi stiepās pēc zivs, bet tā – plunkš! pēkšņi pazuda atvarā.
Klau! klau! Vai tā nav vilciena balss, kas no liela tāluma stīgo pa nosalušajām sliedēm?
Suns, skaļi saukdams – vau – vau – vau –, metās noskaidrot atnācēja nolūkus.
“Kurp ved ceļš?” jautāja ceļinieks.
“Redziet,” teica Dievs, ”ja cilvēks bēg no likteņa, viņam liktenis ir ļauns, bet, ja iet tam pretī, liktenis ir labs.”
“Ak, neturies zemei tik tuvu! Vismaz svētdienās. Svētdienās purva garainis kļūst par baltu mākoni.”
“Tauta, tauta, gaišā latvju tauta,
Pēc R.Ezeras domām, “nekas nav tik bieži piesaukts kā laika trūkums un tik nesaprātīgi šķiests kā atvēlētais laiks”.
“Dievs, vai tu man vari iemācīt pareizi dzīvot?” mācītājs lūdza.
“Brauksim uz pirti pērties,” it kā manas domas uzminējis, saka vectēvs, “Ej mudīgi apģērbties!”
Tautasdziesmās, manuprāt, ir saglabājušās latviešu tautas ētiskās vērtības.
Kad 16.gadsimtā Latvijā sākās reformācija (katoļu pāriešana luterticībā), zemnieki piemērojās sava muižnieka ticībai, t.i., kādā baznīcā gāja kungs, tādā pašā bija jāiet viņa ļaudīm.
Kristīgā ticība, protams, ir tikai iegansts, iekarotājiem, proti, krustnešiem, ļoti gribējās savu alkatību paslēpt aiz skaistiem vārdiem.
Mūsdienu cilvēkus, domājams, nepārsteidz tas, ka latviešu senčiem bijusi sava reliģija.
Reliģiskam pārdzīvojumam var būt dažādi ierosinājumi: ne tikai, sacīsim, Saule vai zvaigznes, bet arī, piemēram, milzīgs ūdens lauks vai mūžsirms akmens.
Latviešu senreliģijā, bez šaubām, nozīmīgākā dievība ir Dievs.
Visapkārt tumša jo tumša nakts, tikai mākoņiem pašķiroties, debesīs uzplaiksnī gaisma.
Nāc nākdama, vasariņa, Daudz tev bija gaidītāju.
Negaidot pār zemi klājās rasa – balta, mirdzoša rasa.
“Es, liekas, - es vairs neesmu tavs bērns,
Tajā brīdī, kad likās – zaķis nu būs rokā, tas – spudūc! – pazuda mežā.
“Vai tev, lūdzu, ir grāmata, kas vajadzīga eksāmenam?” jautāja Maija.
Istabā monotoni skanēja tik-tak-tik-tak, un dzīves sekundes aizsteidzās nebūtībā.
“Kā, tu vēl tepat?” pārsteigta izsaucās māte. “Dēls, pulkstenis jau astoņi, drīz sākas stundas.”
Saules gaismā lietus lāses iemirdzējās dažādās krāsās : zilā, sarkanā, zaļā.
Koncerts notiks 26. septembrī pulksten 1600.
Abavas rumba – divus metru augsts ūdenskritums - atrodas netālu no Sabiles.
Arī tagad, mūsdienās, cilvēki mājas ceļ ūdens tuvumā.
R. Blaumanis – viens no latviskākajiem rakstniekiem – dzimis Ērgļos.
No upes pacēlās migla, balta kā piens.
K. Barons, matemātiķis un astronoms, spēja kļūt par dainu glābēju.
Viegli, pavisam nemanāmi, ūdens līmenis cēlās arvien augstāk un augstāk.
Bet zēns, galvas tiesu īsāks, melnīgsnējs un cirtains kā čigānēns, pa gabaliņu pētīja Rūdolfu ar tādām pašām brūnām un gandrīz apaļām acīm kā lācītim.
Un vienatne saslēdzas blīva un zaļa kā dīķa ūdens.
Virs apvāršņa bija parādījies mēness – vēl milzīgs un oranžs, un dūmakā tīts.
Starp saimnieku un kalpu galu, taisni mājas vidū, atradās lielais, melnais skurstenis.
Pats gudrākais, ko cilvēks sasniedzis, – tā ir prasme mīlēt sievieti, pielūgt viņas skaistumu. /M. Gorkijs./
Klusums mežā – trauslāks par trauslu -, čiekuram nokrītot, sadrūp.
Senāk, manā bērnībā, ceļi vijās līkumu līkumos, liecās kūkumu kūkumos, pārkāpdami paugurus un izbrizdami ieplakas.
Vagaram, brālīšam,
Atkal atausa diena – gaiša, priecīga, ar jaunām iespējām un cerībām.
Mums, cilvēkiem, nav jāmaksā par ieeju nakts zvaigžņu gaismas zālē.
Klajuma priedes, vientuļnieces, - tās lai aug skaistumam un putniem par prieku.
Skaistums, kas virmo mežā, - harmonisks, mierīgs un neatkārtojams – skar cilvēka dvēseles visdziļākās stīgas.
Sabilē, Abavas senlejas kreisajā krastā, atrodas Pedvāle.
Tur, Pedvālē, izveidots brīvdabas mākslas parks.
Mēs – skolēni – ne vienmēr apzināmies brīvības un atbildības vienotību.
Pēdējās vasaras dienas, siltas, saulainas, aicināt aicināja atpūsties pie jūras.
Saule, tā, ir dabas dāvana cilvēkam.
Dobē ziedēja kliņģerītes – spilgti dzeltenas kā saulītes.
Mani vilina Gauja - strauja, līkumaina, ar augstiem krastiem.
Svētku koncerts sāksies 23. februārī pulksten 2000.
Jāņus, krāšņākos, ar dziesmām un ieražām bagātākos svētkus, svin katrā latviešu ģimenē.
Augusts man ir ūdens skaujas naktī, siltā kā piens un melnā kā kafija, kad mājupceļā vieglāk par vieglu noklīst no takas.
Tur, Ērgļu pusē, veidojas rakstnieka R. Blaumaņa mīlestība pret dzimto zemi.
Māksla un zinātne – planētas, katra no savas galaktikas.
Viegli, pavisam nemanāmi, sāka snigt sniegs – balts, svinīgs, pēc Ziemassvētkiem smaržojošs.
Uz vakarpusi aizmaldījāmies pavisam tālu mežā, un dažādas ceļa meklēšanas versijas, viena par otru gudrāka, neveda mūs tuvāk mājām.
Kad biju maza, delverīga meitene, mans vectēvs, vecs latviešu zemnieks, saulei rietot, mēdz mani apturēt, teikdams: “Pastāvi nu mierā, saulīte jānosvin.”
Pa abiem klases logiem plūst gaisma, divas pelēki zilas straumes, tā ieplūst visur – gar sienām, gar krāsni – un izgaismo telpu.
Stāstot Elīzes balss bija sausa kā grāmatā starp lapām izkaltēta puķe, no kuras jau novadījusies smaržā un izbalojusi krāsa.
Lietum tuvojoties, asari nāca cits pēc cita – sprigani, ar karnūnsarkanām, asi izplestām spurām -, un Rūdolfs nespēja pretoties kārdinājumam.
Bālā gaisma iemirdzējās un apdzisa, apkārtne tagad, naktī, atkal kļuva akla, gaiss, pilns valgmes un svaiguma, strāvoja, lietus kā orķestris atskaņoja klusinātu pavadījumu tālajam pērkona mežragam.
Pavisam drīz pienāca svētki, nesdami prieku lieliem un maziem.
Lasīdami un domādami mēs attīstām sevi.
Koki bija piesniguši un stāvēja rāmi, kā brīnīdamies par savādo segu.
Pavēries viņš redzēja pa egļu starpām gaišo ezeru, tur gurdi kāpa mājup viņa tēvs, bērīti pavada galā vezdams.
Zeme gulēja, ar baltu sagšu apsegta, tikai vietām šai sagšai bija tumši ielāpi – tie bija melni meži dzirkstošā sniegā.
Kādu laiku viņš pamētāja spiningu, bet, divas reizes izvilcis pa ūdenszāļu kušķītim un vienu reizi aiz vāka aizķērušos gliemezi, meta makšķerēšanai mieru, uztina auklu uz spoles, iekabināja vizuļa āķi un, sēdēdams tāpat dīkā, tikai vēroja dienas atmodu.
Ezera klajs ņirbēja, trokšņoja un kustējās, viļņi nāca un aizplūda, balti putojot, tuvojās un šalkdami aizvēlās.
Ķiršu ziedēšanas laikā pat tie, kuru acis nemitīgās rūpēs bija vērstas arvien uz zemi, nevarēja atturēties, nesacījuši: “Nu gan kā paradīzē!”
Pārvēlies pāri ligzdas malai, putnēns nevarīgi plivināja spārnus.
Nesaprazdama, vai tas lietus vai asaras, es bēgu, bēgu, bēgu gar vecajām tranšejām un biju pusceļā līdz mājām, kad atskanēja pērkona grāvieni.
Sākumā pārslas sijājās retas un apjukušas, it kā nesajuzdamas zemes pievilkšanās spēku, it kā neattapdamas virzienu, kurā snigt. /R. Ezera./
Atkal pienāca pavasaris, tikai vējš, elpu aizturējis, raudzījās mūžīgajā brīnumā.
Sniegs čaukstēdams kusa, un tūlīt no zemes, vēstot pavasari, ārā spraucās pirmie zaļie asni.
Atvaļinājums bija beidzies, mēs atkal posāmies uz pilsētu, ceļā mūs pavadīja māte, teikdama: “Atcerieties mājas biežāk!”
Bet A. Brigadere gar visām sienām likusi aug maigām, gaiši violetām un baltziedainām ipomeju vītnēm, un tā, divkāršā egļu vainagā ietverti, zaļajā apkārtnē zaļo “Sprīdīši”.
Kas bijis rakstnieces viesis, kas klejojis šai apgabalā, tas saprot, ka Sprīdītis, izstaigājis svešas brīnummalas, laimi varēja atrast tikai dzimtā zemē.
Viņa māja aizbraucējiem, augsti ceļot abas rokas, - neparasti liels, balts, pasmags putns rudens krēslā.
Kad mīļā Māra ieiet istabā, kur pusdienas laikā ļaudis guļ diendusu, viņa tiem uzlaiž vēl cietāku miegu un padara pusdarītos darbus, un aiziet, atstādama kādu piemiņu: brīnum zilu rudzupuķu pušķi māla krūzē, sudraba grābekli sētsvidū vai pār bārenes gultu zīda sagšu, rakstītu visiem debesu rakstiem.
Pret sauli skriedams un lielas spīguļošanas apžilbināts, kāds briedis, nezin no kurienes nākdams, uzskrēja braucējiem taisni virsū un, skaņi iebrēkdamies un ragus atpakaļ atliecis, aizjoņoja garām tik ātri, ka pilnīgi pazuda aso un cieto nagu sašķeltajos ledus gabalos.
Straumēnu saimnieks, izgājis gatves galā, skatijās uz laukiem, kur jau gluži melni no sniega ārā bija izlīduši pērnajo arumu gali.
Tā, zemes ezeriem aizsalstot, iznira šīs mirdzošās puķes no debesu ezera, lai ziedētu līdz pavasarim.
Balta sega, kas tagad savienoja mājas ar mājām, savienoja arī cilvēkus, un likās, ka, pa skaidru linu audeklu iedami, tie iekāpj viens otra dvēseles pagalmā ar laipnām valodām.
Putenis brāzdams un elsdams traucas pāri laukiem.
Dziļi lejā, koku un klinšu aizsegta, šalca upe.
Ar dziļajām, garajām saknēm priedes turas kāpās, neļaujot vējam putināt smiltis un pārvērst jūras piekrasti tuksnesī.
Katrs koks taču aug tikai sev, nezinādams, ka iepriecina arī cilvēku.
Iegājuši priežu silā, vai jūs nepriecājaties, ieraudzījuši slaidos stumbrus un to ēnu rotaļas saulē?
R. Blaumanis labi pazina lauku dzīvi un, skatot pasauli, vērtēja to zemnieka acīm.
Durvis iečīkstējās griezīgi un īgni, kā sapīkušas par traucējumu, un nācējam pretī plūda gadu gaitā nomelnējušajos baļķos iekodies dūmu sūrums.
Cēlās migla, pilnīgi aizsedzot pretējo krastu, un arī ūdens likās neskaidrs, dūmakaini balts, it kā tam būtu piejaukts piens.
Nekas nav tik skaidrs un tik noslēpumains kā laiks – piedzimstot mēs iekāpjam tajā, bet neizkāpjam no tā arī pēc nāves.
Visapkārt reibinoši un apdullinoši dvesmoja pēc vīstošām lapām un avenēm, tumšsarkanas un pārgatavojušās tās bira zemē no katra pieskāriena, bet, salasītas saujā, tās tvanīgi smaržoja pēc vasaras.
Šķiezdami šļakatas un ik pa brīdim ieplūzdami laivā, viļņi triecās pret tās malu.
Uzlicis galvu uz smilšainā pauguriņa, viņš nemanot iemiga, pats neapjauta, cik ilgi gulējis, un uztrūkās, kā šķita, no čukstiem, taču, atmodies pilnīgi, dzirdēja, ka tās nav cilvēku balsis, bija sacēlies vējš, mūžam zaļais koks šalca viņam pāri, un viegli vilnīši šļakstījās pret laivu.
Maza meitenīte skrēja uz mājām, saukdama: “Māmiņ, es iemācījos braukt ar velosipēdu!”
Lielā zivs, asti sizdama un žaunas izmisīgi kustinādama, un zvīņām saulē mirdzot, gulēja pie zēna kājām.
Kungi aplaudēja, un aplausu troksnis, atbalsodamies bezgalīgajos gaiteņos un ejās, dārdēja kā akmens lavīna. /M. Ende./
Mēmās egles stingi slējās pret milzīgo debesu vāku, kā balstīdamas pret to, un no šiem smagajiem padebešiem plūda dziļa pamestības sajūta.
Ielikuši divkāršus logus un aizbāzuši durvīm visas šķirbas, un sanesuši mantas pagrabos un klētīs, Straumēnu ļaudis palika savās istabās, tā viņus neizbaidīja, bet iemidzināja vējš, kas nikni auroja gan mājas pakšiem, kaukdams lielajā skurstenī.
Daudzi rakstnieki, kā I. Ziedonis, M. Zālīte, K. Skujenieks, ir pazīstami visā valstī.
Varēja dzirdēt, kā sūnās krīt čiekuri un dzenis kaļ priedē, un vāvere lec no zara uz zaru.
Kamēr mēs atpūtāmies, puķe izplauka un zālē un lapās sabira rasa.
Mēs paņēmām grāmatas un burtnīcas vai klades.
Kā lielie, tā mazie priecājās par dzīvniekiem.
Mēs braucām ar laivu un peldējāmies, un sauļojāmies, un spēlējām bumbu, priecājāmies un smējāmies.
Nemanāmi gari bija aizskrējuši un modināja krūmus un kokus, un nolika tiem miglas segas, un tie ieguva sejas un ieraudzīja cits citu.
Cilvēks dzīvē iepazīst spēku un vājumu un prieku un bēdas, un mīlestību un vientulību.
Es pašlaik strādāju, nevis atpūšos.
Kumelīšu ziedi, liepziedi, vīgriezes – tie visi ir ārstniecības augi.
Pasakas varoņi ceļoja tālu jo tālu.
Ābele dāvā ne tikvien skaistumu un bagātu ražu, bet arī cilvēkiem uzvārdus.
Pavasarī mežs atspīd drīz pelēks, drīz sudrabains, drīz balts, drīz zaļgans.
Te vienā, te otrā vietā saviļņojās ūdens.
Ap māju auga dažādi koki: ozoli, bērzi, kļavas, ievas.
Ir vieni, ir otri nebaidījās grūtību.
Interesanti, lai arī pretrunīgi spriedumi saistīja klausītājus.
Pasaulē ir tik daudz skaistuma – debesis, mirdzoši ezeri un jūra, un meži, un saules gaisma un siltums –, un tomēr cilvēki bieži meklē naidu un varmācību.
Dīvains spēks liek justies svinīgi un bijīgi un neļauj atraut acis no saulrieta.
Koki, kas auga parkā, – egles, ozoli, priedes – gaidīja gaismu un siltumu.
Zēns mēģināja noteikt, vai tālumā redzama laiva vai neliels kuģītis.
Tone ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūgtināts askēts, nedz neatbildīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, nekalpo nevienam un kura vienīgā autoritāte ir viņš pats.
Tādi svētki kā Ziemassvētki, Jāņi, Lieldienas tiek gaidīti visu gadu.
Kad mākoņi izklīda un atspīdēja saule, sniegs sāka kust pavisam strauji.
Celsim nelielu, taču skaistu māju.
Ne vien skolēni, bet arī skolotāji devās peldēties.
Brīnišķīgs ir dabas starojums, kas palīdz atgūt spēkus un kura ietekmē cilvēks rod radošo enerģiju.
Pagriezušies pret straumi un viegli kustinādami spuras, peld laši.
Par viņa stāstiem jāsmejas gribot negribot.
Visu apkārtni – pļavu, upes līci, mežmalu – klāja bieza migla.
Cilvēka seja, acis, kustības – tas viss stāsta par viņa iekšējo pasauli.
Pārkāpdams paugurus un izbrizdams ieplakas, ceļš vijās arvien tuvāk jūrai.
Nedz vieni, nedz otri nebija gatavi uzklausīt patiesību.
Cēsīs ir vairāki nozīmīgi arhitektūras pieminekļi: sena baznīca, pils, viduslaikos celtas dzīvojamās mājas.
Mākslinieks meklē nevis ikdienišķo bet mūžīgo.
Viss, ko tu redzi, – jūras, meži, pļavas – veido harmonisku un spilgtu ainavu.
Mežos, upju līčos, pļavās ziedēja visskaistākās puķes.
Mēs dosimies vai nu sēnēs uz mežu, vai izbraukumā uz upi.
Lai sazinātos, mēs izmantojām datoru un telefonu jeb tālruni.
Ap meža cirtējiem nogāzti gulēja bērzi un priedes, un egles, ko vīri vēla plecos un nesa līdz ragavām, un krāva augstās grēdās.
Jumta vajadzību īpaši izjutām rudenī, kad bieži vien diena sākās un beidzās ar lietu.
Cilvēks grib, lai kāds dzird viņa domas, lai dalās ar viņu sapņos, grib palīdzēt citiem, gaida palīdzību sev.
Katru rītu, tikko saule parādās virs meža, mani modina cielaviņa.
Ja dziedam par dzīvošanu ozolu gaismā, tad piemērota arī būtu dziesma par dzīvošanu priežu elpā.
Un, kad apstājās pulkstenis, bija tā, it kā apstājies būtu arī laiks.
Man pieder mirklis, kad bite rāpās pār manu elkoni bez bailēm, ka viņu nogalināšu, un es ļāvos viņai bez bailēm, ka iedzels.
Un atkal tumsa sakļāvās pāri visam kā melns ūdens, un viņš pat nepaguva saskatīt, vai tas bija vīrietis vai sieviete.
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās tiem.
Lai tie ļaudis daudz runāja,
Kad nokusa sniegs, parādījās pirmais zaļums un priecīgāk skanēja arī putnu balsis.
Katram cilvēkam ir savs laiks, un tikai tik ilgi, kamēr šis laiks patiešām pieder viņam, tas ir dzīvs.
Bet, jo vairāk cilvēki taupīja laiku, jo mazāk viņiem tā atlika.
Kad rakstiņa nemācēju,
Izdomāsim, vai lietainā laikā iesim pārgājienā.
Pēkšņi viss pārvērtās: ūdens ievizējās, tāles atkāpās, debesis pielija ar blāvu gaismu.
Bija pusnakts, un es gulēju starp divām dienām, diviem mēnešiem un diviem gadalaikiem, jo maijs ir vēl pavasaris un jūnijs jau ir vasara.
Visas citas mantas stāvēja ikvienam savā klētī, un koka krampji un aizšaujamie gādāja, lai durvis neatgrūž vaļā vējš, jo svētums gulēja tajos laikos uz ikviena sliekšņa, neļaudams svešam paņemt to, kas viņam nepiederēja.
Viņi apbrīnoja bālo bezgalības ceļu, kuru Dievs bija nostādījis, lai neziņā nemaldītos putni un cilvēku gari.
Kad saule nogrima aiz egļu galotnēm un kad visu apkārtni sedz bieza, silta krēsla, iedegās ilgi gaidītie ugunskuri.
Tone ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūgtināts askēts, nedz neatlaidīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, nekalpo nevienam un kura vienīgā autoritāte ir viņš pats.
Savvaļas ābelei, kas iesakņojusies visu vēju skartā pakalnā, arī zari atgādina vēju.
Rāmās atvasaras dienās, kad saule mīlīgi silda, dažādu šķirņu ābeļdārzs līdzinās varenai puķu dobei, kurā tvīkst siltas krāsas, staigā veldzējošas smaržas.
Cik dažādi baltalkšņi ir nokrāsās, tik dažādi tie arī augumos parādās.
Ikvienā sejā, ja tajā vērīgi un iejūtīgi ielūkojas, var ieraudzīt cilvēka dvēseli.
Kad pusaudzes gados populārzinātniskajā lekcijā dzirdēju, ka nākamībā apdzisīšot Saule, jutos tik satriekta, ka bija vienalga, vai tas notiks pēc 7 miljardiem vai 70 miljoniem, vai jau pēc 70 gadiem.
Liepas bērnībā Daugava plūda dziļi apakšā, kur pāri krācēm līgoja baļķu plosti un nogāzēs baltoja ievu mežģīnes.
Vai no vītola puses tas bija veikls triks vai koka dvēseles kliedziens šajā vispārējā ziedēšanas trakumā?
Adatas ezi pasargā no suņiem, kuri viņam nedz grib, nedz spēj nodarīt ko īpaši ļaunu, bet kurus kaitina viņa adatainā nepieejamība.
Bet, kad viņi ieelpoja ziedu smaržu, viņi apstādināja acumirkli.
No pieredzes viņš zināja: vajadzēja tikai atzīties, ka ir ārsts, un ļaudis kļuva vai nu pārspīlēti godbijīgi, vai sāka uzmākties ar esošām un neesošām kaitēm.
Tajos laikos visi svētki, ko bija nolikts svētīt, bija nozīmes pilni, un ļaudis iegāja to līksmībā, kā ieiet mājā zem izpušķotām palodzēm.
Bet, jo tuksnešaināka un tumšāka palika zeme, jo spožākas naktī bija debesis.
Aug liepiņa kalniņā,
Upmalā jau sazaļojuši mazie bērziņi un uzziedējušas vizbulītes.
Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātos.
Un, kad zeme bija sasalusi un cieta kā krams un vējš dzina pa gaisu ledainus un melnus putekļus, visi kāroja sniega vienmuļīgā baltuma, kas atkal savienotu mājas ar mājām kā zāle pavasarī.
Balta mana māmuliņa,
“Tomariķi” atgādināja Brīvdabas muzeja lauku sētu – viss nolikts un pakārtots tā, lai radītu īstenības ilūziju.
Nekad nezaudējiet humoru: cilvēkam humors ir tas pats, kas aromāts rozei.
Cilvēks nomirtu, klusuma izbiedēts, ja lopu un putnu kliedzieni un zāļu nopūtas, un koku un ūdeņu balsis viņam nenāktu palīgā.
Skola – tā ir sabiedriskā dzīve miniatūrā.
Pļavas, meži, lauki – viss zaigo pavasarīgās krāsās.
Atbildot uz jautājumu, ko likt dzīves pamatā un uz ko balstīt cilvēku attiecības, R. Blaumanis, tāpat kā vēlāk Rainis, kā augstāko spēku izvirza mīlestību.
Vai cilvēks vērtējams pēc tā, ko viņš veicis un ko par viņu saka citi?
Piedodiet, vai jūs varat man palīdzēt?
Grāmata maksā gandrīz piecus latus.
Es dabūju zināt, ka dzīvi vēži ir melni un ka tie kļūst sarkani, tikai vārot.
Kad Ziemassvētki nāca, tad likās, ka jaukāku svētku vairs pasaulē nevar būt, bet, kad labi apdomā, kas tad tie bija pret gaišajām Lieldienām.
Un, kas zina, var būt, ka svētkos atnāks kāds ciemiņš.
Tepat priekšā alkšņi stāv kā izgriezti, bet tālāk nozūd miglā – balti pelēcīgā miglā.
Tā kā līst lietus, sporta sacensības šodien nenotiks.
Vai jūs varētu man palīdzēt?
Tas viss bija izskaidrots pamatīgi.
Visos pakalnos spīdēja ugunis, visās malās skanēja dziesmas un bija dzirdama skaļa sasaukšanās.
Zutis ir spējīgs pārvietoties gan pa ūdeni, gan pa sauszemi, it sevišķi pa mitru zāli.
“Nāc laikus mājās!” uzsauca māte.
Svētki iesākās ar sirsnīgām apsveikuma runām un dāvanu pasniegšanu.
Šajā traukā saiet pieci, komats, pieci litri ūdens.
Ūpis, nakts vientulīgais mednieks, bija ielaidies pa atvērto lodziņu, laupījumu meklēdams, un, brīdi tumsā raudzījies zvērojošām acīm, atkal aizlaidās.
Smailes rudenīgās debesis – tie ir koki, kurus jau skāris rudens, – bērzi, kļavas, pīlādži –, un katram ir sava krāsa: zaļa, dzeltena, ugunīgi sarkana, arī pelēka.
Vējš, spirdzinošs un vēss, glāstīja seju.
Māksla un zinātne – planētas, katra no savas galaktikas.
Prieks atcerēties tos brīžus, kad nedēļas darbi un rūpes izsīka un kad uz brīdi cilvēkus apņēma plašas nakts debesis ar mēnesi un neskaitāmām zvaigznēm, un aizmigdami cilvēki juta mūžību ap sevi kā cietu sudraba gredzenu.
Kā laukā, tā iekšā pārsvarā A. Brigaderes iemīļotās krāsas: dzeltens, violets, sarkans.
Bija laiks beigt sapulci.
Lūdzu, pieņemiet mani darbā par apkopēju.
Viesus palīdzēs uzņemt tulce Aija Liepiņa.
Tev ir iespēja atrast papildu darbu.
Es vēlos norādīt, ka nosauktie pierādījumi uz šo lietu pašlaik neattiecas.
Manuprāt, vienu no lielākajām nevienlīdzībām dzīvē rada katra cilvēka atšķirīgā spēja reaģēt uz triecieniem: ir tādi, kas spēj atrast sevī spēku tos pārvarēt, un šie cilvēki reizēm pat iziet cauri pārbaudījumiem, kļūstot bagātāki.
Ļaujiet mums pašiem atrast laimi, un, ja mēs dosim priekšroku nevis lielceļam, ko jūs mums norādīsiet, bet līkumainiem, šķēršļotiem, arī saules apspīdētiem celiņiem, – tie noteikti būs rītdienas ceļi.
Eksāmeni notiks otrdien pulksten 15.00.
Es uzrunāju jūs, vecāki, kas turat savus bērnus pie sevis un sakāt viņiem: “Gaidiet!”, kaut vajadzētu teikt: “Ejiet!”
Piesārņotā ūdenī zivīm notiek fizioloģiskas izmaiņas, t. i, tās novājē, lēnāk aug, parādās elpošanas traucējumi.
Daudz skolēni, kā, piemēram, Maija, Valdis, Jānis, vēl mēģina atrast pareizo atbildi.
“Vai tu ko teici?” – “Nē, neko!”
Skolotāji secināja, ka mēs kavējam stundas, un sakārtoja dokumentus.
Kontroldarbs šodien nenotika, un es nolēmu atdot grāmatas bibliotēkā.
Bet kādu dienu ledus salūza un Lielupe applūdināja laukus un pļavas un ielējās Straumēnu istabā, izdzēsdama pavarda uguni.
Var būt dažādas atbildes uz jautājumu, kas tu esi.
Daudzi cilvēki – draugi, darba biedri, radinieki – labprāt grib palīdzēt.
Mīlestība – tā dzīvos vēl pēc mums.
Saplauka pirmie pavasara ziedi: pienenes, vizbulītes, māllēpes.
Es izvēlos stilīgās lietas, kas man patīk, – somu, kreklus, skolas piederumus.
Izvirzi mērķus un sāc darboties, lai iecerēto sasniegtu!
Apsveicu Jaunajā gadā!
Šajā rudenī mēs vēlēsim Latvijas Republikas Saeimu.
Es neesmu pārliecināta, vai tev patīk rudi mati.
Mēs noskatījāmies afrikāņu deju.
Jūs varat meklēt palīdzību pie ģimenes ārstes Līgas Markus.
Klāt jau marts.
Ko tu labāk vēlies – grāmatu vai žurnālu?
Trūka tikai to, kuri bija aizbraukuši.
Ej mācies, draugs, no kokiem mežā: nav labi pārāk tuvu zarot, nav labi pārāk tuvu augt.
Saule vairs nebija tā, kas vasarā, bet jau mazliet vara krāsā, un, staigājot gar Gaujmalas kraujām, likās, ka smaržo ne vien pļavas, bet arī bāli sarkanīgā gaisma.
Tā jau ir mūsu laika nelaime: informācijas blīvumā, kas nāk no televīzijas, mākslas, laikrakstiem, cilvēkam ir noteikti jāpārvalda sava garīgā pasaule, jāzina, cik tā var nest un zem kā tā jau salūst.
Nekas mums, latviešiem, netrūkst tik ļoti kā skaidrības domās un jūtās, atbildot uz jautājumu, kas tu esi.
Tautas izglītība un valodas un vēstures kopšana – tie ir jautājumi, par kuriem Aspazija runā politikā.
Pirmais hronists (14. gs. pirmajā pusē), kas plaši rakstījis par baltu cilšu reliģisko dzīvi, ir Pēteris Dusburgs.
Šis sūtījums ir Līgai Markui, Brīvības ielā 2, dz. 209, Rīgā, LV-1424.
Ezers, dzidrs un dziļš, stiepās tālu līdzenumā.
Bille ar Anitu reiz, jau labi sen, piedzīvoja viesuļvētru mežā, pareizāk sakot, izcirtumā, kur viņas ganīja, ar vienu aci skatīdamās, lai mežsargs neuznāk.
Piezvani man, es runāju arī latviski.
Celieties agrāk!
Eseja jāuzraksta un jānodod jau stundā.
Grāmata iznāca Rīgā 2001. gadā.
Darba grupas atbilde ir nepārprotama.
Tirgū nopirku bērniem ražotu desu.
Administrators izsniedza man rēķinu un lika atstāt viesnīcu pirms laika.
Šī kleita izskatās labi, un tā nav dārga.
A. Sakses pasakās “mīlestība ir kā cīruļa dziesma, skaista bez vārdiem”.
Salam pastāvot, ceļus sabrauca cietus, un bezmākoņainās dienās, pa tiem ejot, likās, ka divas sliedes, mirdzēdamas sudrabā, ieiet debesīs.
Kas zina, ko liktenis izspēlē?
Jau bērnībā zināju, ka Araišu ezers, nozīmīgs vēstures piemineklis, atrodas Cēsu rajonā.
Tumsā spīdēja koki – pelēki, ar spokainām galotnēm.
Mūziķis spēlē klavieres
“Protu jau protu šo darbu!” iesaucās meita.
Bet, pētot kultūras vēsturi, redzam, ka liela daļa mākslas darbu radīti izmisumā, kara laikā, trimdā, jā, pat cietumā.
Galvenās kultūras saknes – līdzcietība, uzdrīkstēšanās, gaismas alkas – ir stipras visos laikos.
piegrieztne
pulkstenis
laušana
paraža
lauvmutīte
tēmēklis
degsme
apvārsnis
izkapts
dzelzceļš
tirdzniecība
asmens
lēciens
priekšstats
svētdiena
mežs
saldskābmaize
istaba
zvejnieks
eņģelis
mijkrēslis
izskaņa
mūžs
vešana
atvilktne
tagadne
perēklis
suns
apgabals
dzejnieks
aizkari
dzelzsrūda
manna
rupjmaize
sestdiena
apvedceļš
lappuse
kliņģeris
augstspriegums
atraitnīte
grābeklis
leņķis
mārrutki
divskanis
liktenis
izstāde
apsveikuma kartīte
krišana
mazgātava
pildspalva
ceturtdiena
saaukstēšanās
skapjaugša
skrejceļš
numurs
pamatakmens
dzelzsbetons
attīstība
vienatne
svīšana
N. šprotes - Ģ. šprotu
N. Mikus - Ģ. Mikus
N. birzs - Ģ. birzs
N. rīkstes - Ģ. rīkšu
N. kombains - D. kombainam
N. Valdis - Ģ. Valda
N. viesis - Ģ. viesa
N. liktenis - Ģ. likteņa
N. alksnis - Ģ. alkšņa
N. puika - D. puikam
N. pulkstenis - D. pulkstenim
N. mutes - Ģ. mutu
N. urbis - Ģ. urbja
N. rudens - Ģ. rudens
N. Māris Puķe - D. Mārim Puķem
N. zivs - Ģ. zivs
N. ūdens - Ģ. ūdens
N. klepus - Ģ. klepus
N. žirafes - Ģ. žirafu
N. pākstis - Ģ. pākšu
N. Aldis - Ģ. Alda
N. pases - Ģ. pasu
N. cirvis - Ģ. cirvja
N. Ingus - Ģ. Ingus
N. Ingus - D. Ingum
N. biedrs - D. biedram
N. akmens - Ģ. akmens
N. pirts - Ģ. pirts
N. pirtis - Ģ. pirtu
N. medus - D. medum
N. Uldis Apse - D. Uldim Apsem
N. durvis - Ģ. durvju
N. klintis - Ģ. klinšu
N. Janka - D. Jankam
N. sliedes - Ģ. sliežu
N. slieksnis - Ģ. sliekšņa
N. flotes - Ģ. flotu
N. mātes - Ģ. māšu
N. Visvaldis - Ģ. Visvalža
N. karafes - Ģ. karafu
inteliģence
treneris
temperaments
bestsellers
afrikānis
aperitīvs
balzams
mūzika
mēdiji
behemots
alkohols
bibliotēka
abonements
žanrs
propaganda
nostalģija
ekspluatācija
veterinārs
abstrakts
avangards
akumulators
poliklīnika
marmelāde
intereses
vakuums
kultūra
civilists
diagonāle
katastrofa
eksperiments
polise
dogmatisks
organizators
treilers
polemika
dermatīns
bagāža
želatīns
oriģināldarbs
radio
krokodils
ananass
sandale
albums
administrators
stabils
garāža
magnetofons
politiķis
oriģināls
iniciators
ģenitīvs
loterija
vandālisms
materiāls
ūdens rezervuārs
plastilīns
rādiuss
foajē
jurisprudence
rasols
flomāsters
haiku
antagonisms
ģeogrāfijas atlants
tualete
absolvents
abonements
fizioterapija
imperators
kašalots
semestris
saeima
tradicionāls
kinematogrāfija
viadukts
serpentīns
zodiaks
lokomotīve
orientācija
Regulāri iznāk "Zinātņu Akadēmijas Vēstis."
Ziedu izstādi atklās Rīgas Latviešu biedrības namā.
Tautasdziesmas stāsta, ka latviešu Dievs dzīvo kopā ar cilvēkiem.
I.Ābeles luga "Tumšie brieži" ir iestudēta Rīgas Jaunajā teātrī.
Skaidrās ziemas naktīs labi redzams zvaigznājs Lielie Greizie Rati.
Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedrā strādā daudzi izcili valodnieki.
Koncerts notiks Svētā Jāņa baznīcā.
Latvijas Saeimas deputāti pieņems svarīgu lēmumu.
Šajā vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija rīko daudzus koncertus.
Maijā mēs svinam Mātes dienu.
Mēs nezinām, kādus likumus ieteiks Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departaments.
Mīļo māsīc, es pateicos par Tavu vēstuli.
Apvienotie Arābu Emirāti ir valsts, kurā valda senas tradīcijas.
Latvijas straujākā upe Gauja ietek Baltijas jūrā.
Grāmatā stāstīts par Dieva Dēlu, t.i., Jēzu Kristu.
Partijas "Jaunais laiks" deputātu kandidāti gatavojas dot solījumu Doma baznīcā.
A.Čaks par poēmu "Mūžības skartie" saņēma A.Brigaderes prēmiju.
Latvijas Vides aizsardzības fonds cer saņemt Pasaules Bankas aizdevumu.
Visjaukākie svētki mums ir Ziemassvētki un Jaunais gads.
Planētas - Mēness, Saule, Venēra, Marss - cilvēku iztēlē saistās ar dievišķo.
Mūsu valsts delegācija viesojās Luksemburgas Lielhercogistē.
Dieva Tā Kunga klātbūtne ir pastāvīga.
Šajā vasarā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā atklāta izstāde "Senās rotas".
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atbalsta Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Jauns pētījums sākts Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes Etnogrāfijas nodaļā.
Laikraksts "Literatūra un Māksla Latvijā" informē par kultūras aktualitātēm.
Latvijas Lauksaimniecības Universitātē sagatavo speciālistus ekonomikā.
Rakstniece R. Ezera bija apbalvota ar Trīszvaigžņu ordeni, kā arī saņēma Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju.
Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā var aplūkot dzīvniekus, kas ievesti no Dienvidamerikas.
Upes ietek arī ezeros, piemēram, Lielā Jugla ietek Juglas ezerā.
Nesen mūsu valsts prezidente uzstājās Apvienoto Nāciju Organizācijā.
Latvijas Nacionālajā teātrī izrāda R. Blaumaņa lugu "Pazudušais dēls".
Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras institūtā ir izveidots jauns R. Blaumaņa Kopoto rakstu izdevums.
Drīz sāksies atlases sacensības Eiropas Jaunatnes olimpiādei, kas nākamajā gadā notiks Francijas galvaspilsētā Parīzē.
Katrs inteliģents cilvēks zina, ka Bībelē ir divas daļas: Jaunā Derība un Vecā Derība.
K. Zāles izcilākie darbi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapi Rīgā.
Apgādā "Jāņa sēta" izdotas daudzas kartes.
NATO Ziemeļatlantijas padome spriež par drošību Eiropā.
Šogad Pasaules Bankas reģionālais direktors atzinīgi novērtēja Latvijas pūles.
Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija paziņos Nobela prēmijas ieguvēju vārdus.
Gājējs steidzas klupdams un krizdams.
Paskaties uz priekšu! Jūs paskatieties ...
Mēs lasām un rakstām.
Kāpiet autobusā!
Kokus nedrīkst lauzt!
Akmens veļas no kalna.
Viss ir sagrābts un saposts.
Lūstošs koks ir bīstams.
Aizskrien uz ezeru un atgriezies drīz!
Meitene zina atbildi.
Viņš nevēlas iestigt purvā.
Kad skolotājs ieiet klasē, darbs sokas labāk.
Mēs pašlaik klausāmies, lasām, sazināmies.
Bērni smejas, sarunājas, peldas.
Lūk, ziedi jāsaplūc.
Steidzīgi apģērbties, iedegt ugunskuru, saberzt graudus drīkst katrs piedzīvojumu nometnes dalībnieks.
Svece izstaro gaismu, un mēs rakstām atbildi.
Stāds izskatās aizlauzts.
Celtnieki, veliet, celiet un grūdiet akmeņus!
Plūzdams un brāzdams mutuļo strauts.
Vējš plēsdams un lauzdams traucas pār mežu.
Dariet tāpat!
Mums jāapdomājas.
Jūs mācāties un atpūšaties.
Noliekts koks lūst.
Skatieties un esiet uzmanīgi!
Velkas kā gliemezis.
Es redzēju koku lūstam.
Viesi aplaudēja.
Suns kustas, trinas un laizās.
Jūs skatāties, mācāties, peldaties, atpūšaties.
Šajā telpā drīkst atsēsties, atlaisties, pieliekties, pārsteigt.
Audums ir mērāms un gludināms.
Ūdens pie aizsprosta turpina gāzties lejup, lauzt krastmalas iežus un griezties vērpetēs.
Pērciet un pārdodiet!
Jūras pusē sāk milst tumši mākoņi, tie milst arvien lielāki.
Katrs zina sasteigta darba nepilnības.
Ceļotāji, nāciet, kāpiet, satiecieties!
Cilvēki visbiežāk aprecas rudenī.
Bebri meklē barību grauzdami, kozdami, lauzdami.
Ikviens paņēma pa pilnam spainim.
Tātad tavi uzskati ir šādi?
Tur pat zāle neaug, tādēļ atstāj sēklas tepat!
Tiklīdz beidzās lietus, uzspīdēja saule.
Pašreiz ne tikvien bērni, bet arī skolotāji pikojas.
Viss ir izlemts, tā tad arī darīsim.
Tu spēj paveikt ne tik vien.
Visapkārt bija klusums, tikai kaut kur nočabēja meldri.
Es kaut ko tev vēlos pateikt.
Šajā muzejā ir daudz kultūras vērtību.
Suns neparko nebija apklusināms, taču saimnieki vēl ne par ko neuztraucās.
Nepeldēšu vis, šajā vietā upe griežas vērpetēs.
Tur pat pieredzējis ceļotājs apmulsīs.
Patlaban mostas diena.
Tu vari izvēlēties jebkuru kartīti, tikai ne šo.
Sētsvidū ir miers un tumsa, tikai šur tur pazib gaisma no māju logiem.
Vienatnē viņš spēj veikt nezin kādus brīnumus, turpretim nelūgti palīgi viņu traucē.
Šopavasar gaidāmas salnas.
Nupat norietēs saule, viss pagalms ir it kā sārtas gaismas pieliets.
Var būt, ka mērķi sasniegsim tāpat.
Klasē bija klusums, tikai palaikam nočaukstēja grāmatas lapas.
Mājās visa bija papilnam.
Cilvēks katrreiz izbīstas no negaidīta trokšņa.
Tornim tikpat kā nevarēja pieiet, vienīgi dienvidu pusē stiepās tikko samanāma taciņa.
Ikkatrs sapņo veikt lielus darbus.
Pašreiz sākas eksāmens.
Laiku pa laikam atskanēja aplausi.
Suns neparko nelaida kaķi istabā.
Darīšu jebko, lai kaut kā palīdzētu.
Kaut gan ir lietains, papriekš noraksim kartupeļus.
Neiešu vis ravēt, viss lauks taču pieaudzis ar usnēm un nātrēm!
Šad tad nākas darbu darīt otrreiz.
Es kaut ko svarīgu ar tevi vēlos apspriest.
Ne tikvien lietus, bet arī brāzmainais vējš postīja labības lauku.
Negaidi nezin kādus brīnumus!
Turpat var atrast daudz skaistuma.
Šķērsosim upi otrreiz, tad pat novērosim ūdensputnus.
Ūdens tik tikko viļņojās, un citkārt bargā jūra laiski šalca.
Pa priekšu soļoja treneris.
Kurš katrs droši vien šādu pāreju nespēj šķērsot.
Tālumā redzams mežs.
Viņam patīk agri pavasari.
Tas viss mani interesē.
Veikalu atvērs pēc pusstundas.
Nāciet pie galda!
Neparko neatteikšos no iecerētā!
Tur pat akmenim jākliedz.
Pienācis februāris.
Šīs vērtības nedrīkst pretstatīt.
Mūsu skolā notiek pludmales volejbola sacensības.
Ieklausies citu cilvēku teiktajā!
Tas notika pirms laba laika.
Mēs skolā mācāmies ārzemju literatūru.
Trešdaļa Latvijas skolēnu slimo.
Es neierados skolā slimības dēļ.
Pašlaik es varu palīdzēt.
Tā kā esmu aizņemta, palīdzēt nevarēšu.
Darba kārtībā ir šādi jautājumi.
Latvijas zemnieki jūtas aizvainoti.
Es domāju, ka grāmata ir interesanta.
Laidiet zivis ezerā!
Lai jums veicas!
Pamato, lūdzu, savu apgalvojumu!
Domāju - kāds kļūdu ievēros.
Viņš spēlē klavieres.
Pirms dažiem gadiem bija lietaina vasara.
Pārdevējai ir slimības lapa.
Lieciet grāmatas uz galda!
Tā kā šodien līst lietus, uz jūrmalu neiesim.
Nopērc biļetes uz kārtējo seansu!
Sapulcē pieņēma lēmumu.
Mums ir dzīvoklis Liepu ielā.
Uzraksti autobiogrāfiju!
Pirmdien vai otrdien es darbu varēšu pabeigt.
Šogad bija ļoti barga ziema.
Mēs braucām ar ērtu autobusu.
Septembrī sākas mācības skolā.
Mīlestības uz pasaules ir vairāk nekā ļaunuma.
Rainis dzejā ar simboliem atspoguļo vēstures patiesību.
Madonas un Cēsu rajonā vēl iespējams slēpot.
Mātes nav mājās.
Nekavējoties kāpiet ārā!
Sacensībām nopirku jaunus apavus.
Telpu ir nepieciešams izremontēt.
Runā vēlos izcelt galvenos jautājumus.
Klasē mācās 23 skolēni.
Daudzi studenti mācās, kā arī strādā.
Atrodiet optimālo risinājumu!
Plūdos cietušie cilvēki saņem humāno palīdzību.
Slimniekam noteica diagnozi.
Es nesaprotu, kā tu visu dienu vari ēst kūkas.
Viņš izturējās augstprātīgi.
Tas nav atkarīgs no manis.
Sapulcē tika runāts par uzņēmuma peļņu.
Darbnīcā mašīnu saremontēja.
Izkāpiet nākamā pieturā!
Veikalā nopirku blūzi ar īsām piedurknēm.
Absolventi saņēma atestātus.
Krievija vēlas pārtraukt ekonomiskās attiecības ar Latviju.
Ugunsgrēka dēļ radušies lieli zaudējumi.
Ar tādu algu grūti iztikt.
Piepilsētā vērojām nelielas dzīvojamās ēkas.
Mūsu telpās lūdzam nesmēķēt.
Lūdzu atbrīvot mani no darba pēc paša vēlēšanās.
Mēs iztiksim ar tehniku, kas ievesta no citām valstīm.
Viņš ir tirgzinības speciālists.
Tas ir unikāls notikums.
Vai tev trūkst gribas?
Atrodiet tekstā vārdus, kas sākas ar burtu “a”!
Mēs rīkojāmies, ievērojot instrukcijas norādījumus.
Nolaidiet rokas un rakstiet!
Šodien izstrādājām darba plānu.
Vēl tikai trīs dienas var pasūtīt avīzes.
Apsveicu Ziemassvētkos.
Mūziķis pašlaik ir koncertceļojumā.
Visgaršīgākais ēdiens ir pankūkas.
Tagad daudz grūtību ar dokumentu atrašanu.
Vai tu varētu palīdzēt brālim?
Pēc pārciestā viņa kļuvusi ļoti jūtīga.
Vai tu pārbaudīji veselību?
Mēs iesim makšķerēt.
Kurā dienā sākas skola?
Ceļas vējš, vai tas būs brāzmains?
Kurā ielā tu dzīvo?
Tūristi cits aiz cita līda alā.
Vadītājs ir savā kabinetā.
Grāmata maksā gandrīz piecus latus.
Sandis un Ģirts viens aiz otra kāpa kalnā.
Šī ir anketa, kas jāaizpilda nekavējoties.
Izkāpiet nākamajā pieturā!
Pasākumu organizē Arājas kundze.
Kriminālromāni ir viegli lasāmi.
Ziemā mednieki plāno medīt vilkus.
Projektā jāparedz arī telpu siltināšana.
Sekretāre iekārtoja divas mapes: nosūtītie un saņemtie dokumenti.
Pārtulkojiet šo tekstu latviski!
Anna nemācās vairāk par mani.
Jau desmit gadus Māris strādā par pārdevēju.
Pušķojām eglīti ar rotājumiem, ko atvedām no ārzemēm.
Šajā vēstulē tu uzzināsi patiesību.